“Ērika Vilsona stāstnieka instinkts nepieviļ arī šoreiz, ievelkošs un kinematogrāfisks te ir viss, tomēr visvairāk sagūsta teātrim veltītās rindkopas. No teātra nav viegli tikt vaļā, pat ja tas liekas graujošs, neauglīgs, destruktīvs, pat nāvējošs. Aivis ir miris, mirst arī režisors, bet Jurčiks un Regīna kā “Hamleta” kaprači aizdedz jaunu cigareti, un grāmatas izskaņa sāp vientulīgumā, kas patiesībā te ir jau kopš pirmās lappuses. Mēs abpus rampai visi esam līdzīgi.” Orests Silabriedis