Pēteris Doriņš (1896-1989)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1896. gada 31. oktobrī Ļaudonas pagastā. Bijis lauksaimnieks. Iestājies krievu armijā (1915), dienējis jātnieku virsnieku skolas pulka Petrogradā. Piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Ķemeriem un Slokas, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Bulaka-Balahoviča vienībā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Austrumigaunijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi Tērbatā (1919). Īpašu drosmi izrādījis pie Imaku mājām Piņķu apkaimē (1919. g. nov.), likvidējot sargposteni. Par šo cīnu apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 734. Jātnieku pulka eskadrona virsseržants (1921). Beidzis virsdienesta instruktora kursus (1928) un tajā pašā gadā atvaļināts. Vēlāk jaunsaimnieks Ēdoles pagasta "Liediķos". Strādājis Rīgā, Satiksmes ministrijā (1938-1940). Apcietināts (1944), atradies ieslodzījumā Urālos, pēc tam reabilitēts. Atkārtoti cietis padomju represijās, izsūtīts (1949). Pēc atbrīvošanas (1956) strādājis par kalēju sovhozā Kazahijas PSR. Vien 1971. gadā atgriezies Latvijā. Dzīvojis Pilsrundāles ciemā, bijis kurinātājs sovhozā. Miris Pilsrundālē 1989. gada 22. augustā, apbedīts Rundāles pagasta Sudmalu kapos.

Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības mape "Brīvības cīņas Rundālē"; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.