Anna Dagda (1915-1996)

Dzejniece

Dzimusi 1915. gada 22. janvārī Aizputē skolotāju ģimenē. Īstajā vārdā - Olga Taube. Ar ģimeni bēgļu gaitās Krievijā (1915-1920). Mācījusies Ventspils 1. psk. un ģimnāzijā (1921-1931). LU filoloģijas studijas (1931-1932). Strādājusi par arhivāri, mašīnrakstītāju, korektori apgādos "Valters un Rapa", "Latvju grāmata" un citviet. Pirmās publikācijas - kritikā apcere "Mazas piezīmes par Jāni Ezeriņu" (laikr. "Students", 1935), lirikā dzejolis "Zāle" (žurn. "Latvju mēnešraksts", 1942). Recenzijās akcentē novatorismu, noraida klišejismu. Pārpildītā laivā devusies bēgļu gaitās uz Zviedriju (1944). Sākotnēji strādājusi bēgļu nometnē, pēcāk Stokholmas Ielu dzelzceļu un metro personālbirojā (1946-1975). Dzejoļu krājums "Līdzības" (1950; Latvijā 1996), antoloģija "Dzejas un sejas" (1962). Annas Dagdas literārās prēmijas iedibinātāja otro dzeju krājumu manuskriptiem (1996). Mirusi 1996. gada 27. februārī Stokholmā, kremēta. Pelnu urna guldīta zemē tā paša gada 8. septembrī Ceraukstes pagasta Plūdoņa kapos, kur atdusas arī rakstnieces māsa un svainis.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2. pārst. un pap. izd. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.; Bauskas CB novadpētniecības mape "Literatūra. Personālijas"

Edgars Damburs (1910-1981)

Žurnālists, rakstnieks

Dzimis 1910. gada 23. augustā Naukšēnu pagasta "Ķirzēnos". Mācījies Rūjienas un Rīgas Čiekurkalna pamatskolās. No 1925. līdz 1933. gadam kopā ar ģimeni dzīvojis Brazīlijā. Pēc atgriešanās Latvijā 1933. gadā apmeklējis R. Egles literārās studijas un K. Barona Tautas augstskolu. Rakstīja dzejoļus, stāstus, apceres. Regulāri publicēties sācis 40. gadu sākumā laikrakstos "Darbs" un "Literatūras Avīze". Rakstnieku savienības biedrs (1941). Otrā pasaules kara laikā karojis Sarkanajā armijā. Pēc kara strādājis vairāku laikrakstu redakcijās un nemitīgi pašizglītojies, nav slēpis asu reakciju pret jaunrades apslāpēšanu. Dzejas grāmata "Zem gaišās debess" (1948). Darbojies literatūrkritikā, erudīti rakstījis par aktuālajiem literatūras jautājumiem. Laikraksta "Bauskas Darbs" redakcijas darbinieks (1953-1957). Sarakstījis grāmatu "Bauskā nav viss pa vecam" (1968), kas ir pirmā tēlojumu grāmata par novada senvēsturi un pirmā pēckara gados iznākusi grāmata par Bausku. Pārzinājis teikas un stāstus par Bausku, tās apkārtni vislabprātāk izstaigājis kājām. Atmiņas un vērojumi, laikabiedru apkopoti, izdoti grāmatā "Bijušais karavīrs iet un domā" (1985), tostarp arī par Bauskas pusi. Edgars Damburs sastādījis E. Birznieka-Upīša Kopotos rakstus (1-7; 1960-1963; arī monogrāfiku apc.), J. Plauža Rakstus (1-4;1964-1966), M. Rudzīša Rakstus (1-2; 1978-1979), kā arī A. Brigaderes, J. Ziemeļnieka, A. Saulieša un citu rakstnieku darbu izlases. Miris 1981. gada 21. oktobrī, apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990. 236 lpp.; Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.; Edgars Damburs. "Literatūra un Māksla" Nr. 43 (1981), pieejams LN Digitālā bibliotēka periodika.lv [04.10.2023.]

Egons Dārziņš (1894-1966)

Mikrobiologs

Dzimis 1894. gada 24. oktobrī Bārbeles pagasta "Līplantos" zemkpoju ģimenē. Attāla radniecība to saista ar Pliekšānu dzimtu. Mācījies Bārbeles pagastskolā un Bauskas pilsēta skolā. Absolvējis Jaunjelgavas tirdzniecības skolu (1911). Strādājis tēva mājās un par rakstvedi pagastā. Ieguvis Belostokas ģimnāzijas diplomu (1915). Bēgļu gaitu un Pirmā pasaules kara gados Egons Dārziņš vairākkārt uzsācis studijas, bet tās piespiedu kārtā nācies pamest. Visbeidzot 1920. gadā izdodas iestāties LU Medicīnas fakultātē un jau 1921. gadā E. Dārziņš bija A. Kirhenšteina subasistents mikrobiolģijas zinātnēs. Ārsta diploms saņemts 1924. gadā. Rokfellera stipendiāts tiek nosūtīts uz ārvalstīm zināšanu pilnveidošanai. Darbs Pastēra institūtā Parīzē (1926). Studiju gados pārtulkojis Sedžvika un Vilsona grāmatu "Ievads vispārējā bioloģijā" (izd. 1926). Doktora disertāciju aizstāvējis 1929. gadā. LU Serumstacijas direktora vietnieks, vēlāk arī direktors (1939-1944). LU mikrobioloģijas katedras vadītājs (1939-1944), par profesoru ievēlēts 1941. gadā. Piedalījies Latvijas sanitāro likumu un noteikumu izstrādāšanā. Emigrējis (1944). Strādājis Mārburgas Universitātes Higiēnas institūtā Vācija, tad Bahijas Tuberkulozes institūtā Brazīlijā. Pārcēlies uz ASV (1952) un līdz mūža beigām vadījis Anokas slimnīcas laboratoriju. Autors grāmatai "Zemmers, Kalniņš, Helmanis" (1934), pārtulkojis Bērnāra monogrāfiju "Ievads eksperimentālajās medicīnas studijās" (1936), sarakstījis monogrāfiju "The bacteriology of tuberculosis" (1958). Miris 1966. gada 13. augustā Anokā, ASV.

Dārziņš, Egons. Zemmers, Kalniņš, Helmanis. Rīga: Zinātne, 1993. 238 lpp.

Arveds Desmitnieks (1900-1969)

Mežzinis

Dzimis 1900. gada 15. septembrī Bārbeles pagastā amatnieka ģimenē. Citos avotos minētas kā Arveds. Beidzis Bārbeles pagasta pamatskolu, Jaunatnes vidusskolu Rīgā, LU LF Mežkopības nodaļu (1926). Brīvības cīņu dalībnieks. Mežzinis Cēsīs un Strenčos (1926-1934). Virsmežzinis Lutriņos un Dzērbenē (1934-1945). Skolotājs Raiskuma Meža skolā (1945-1946). Inženieris Cēsu mežsaimniecībā (1951-1959). Darbā iestājies par augstu precizitāti, nav pieļāvis nepamatotu pārbaudes dokumentu parakstīšanu. Miris 1969. gada 11. maijā, atdusas Raiskuma kapos.

Mežam veltīti mūži. Mežkopju piemiņas ceļvedis. [Ogre]: Divpadsmit, 2016. 718 lpp.

Jānis Dobelis (1886-?)

Karavīrs

Dzimis 1886. gada 5. decembrī Rundāles pagasta Mileiķos. Pirmā pasaules kara dalībnieks. Latviešu strēlnieku pulku karavīrs. Dienējis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona (pulks) 2. rotā. Varonīgi cīnījies Nāves salā nakts uzbrukuma laikā. Ievainots metot rokasgranātas, bet palicis ierindā. Apbalvots ar Svētā Jura 4. šķ. medaļu (1916. Nr. 594740).

Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības mape "Brīvības cīņas Rundālē"

Jānis Dombrovskis (1885-1953)

Mākslas zinātnieks

Dzimis 1885. gada 10. maijā Zālītes pagastā. Beidzis Štiglica Centrālo tehn. zīmēšanas skolu Pēterburgā (1912), zināšanas papildinājis J. Madernieka un K. Miesnieka gleznošanas studijā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku pulkos. Skolotājs Cēsīs, Valmierā, Rīgā (1918-1935). Publikācijas no 1920. gada. Sarakstījis pirmo plašāko latviešu mākslas vēstures apskatu "Latvju māksla" (1925; papild. izd. 1935). Sarakstījis apcerējumus par Rembrantu (1930) un K. Miesnieku (1939; kopā ar A. Bērziņu). Muzeju pārzinis Cēsīs un Valmierā (1941-1945). Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pedagogs (1945-1950). LVMA docētājs (1946). Miris 1953. gada 6. martā Rīgā.

Latvijas Enciklopēdija 2. sēj. (Cē-H). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2003. 799 lpp.

Pēteris Doriņš (1896-1989)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1896. gada 31. oktobrī Ļaudonas pagastā. Bijis lauksaimnieks. Iestājies krievu armijā (1915), dienējis jātnieku virsnieku skolas pulka Petrogradā. Piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Ķemeriem un Slokas, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Bulaka-Balahoviča vienībā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Austrumigaunijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi Tērbatā (1919). Īpašu drosmi izrādījis pie Imaku mājām Piņķu apkaimē (1919. g. nov.), likvidējot sargposteni. Par šo cīnu apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 734. Jātnieku pulka eskadrona virsseržants (1921). Beidzis virsdienesta instruktora kursus (1928) un tajā pašā gadā atvaļināts. Vēlāk jaunsaimnieks Ēdoles pagasta "Liediķos". Strādājis Rīgā, Satiksmes ministrijā (1938-1940). Apcietināts (1944), atradies ieslodzījumā Urālos, pēc tam reabilitēts. Atkārtoti cietis padomju represijās, izsūtīts (1949). Pēc atbrīvošanas (1956) strādājis par kalēju sovhozā Kazahijas PSR. Vien 1971. gadā atgriezies Latvijā. Dzīvojis Pilsrundāles ciemā, bijis kurinātājs sovhozā. Miris Pilsrundālē 1989. gada 22. augustā, apbedīts Rundāles pagasta Sudmalu kapos.

Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības mape "Brīvības cīņas Rundālē"; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.

Vaira Dortiņa (1934)

Aktrise

Dzimusi 1934. gada 23. februārī Misas pagastā, dz. Zemīte. Kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvojusi Flensburgā. No 1949. gada Austrālijā. Sidnejas latviešu teātra aktrise no 1958. gada. Teātra trupā veikusi arī grāmatvedes pienākumus. Tēlojusi meiteņu un arī zēnu lomas A. Deglava, M. Zīverta, A. Brigaderes, R. Blaumaņa un citu latviešu autoru lugās. Īpašu atzinību saņēmusi par Mades lomu "Trīnes grēkos". Vēlākā periodā spēlējusi mātes, kundzes lomas. Teātra kritiķu atzinību izpelnījās ar galvenā tēla, Sofijas Gravas, atveidi A. Eglīša lugā "Pēc kaut kā cēla, nezināma" (1984).

Luce, Ņ. Izcils vienas aktrises veikums. "Londonas Avīze" Nr. 1941 (1984), pieejams LN Digitālā bibliotēka periodika.lv [03.10.2023.]; Hausmanis, V. Latviešu teātris Austrālijā. [Rīga]: Zinātne, 2010. 669 lpp.

Natālija Draudziņa (1864-1949)

Pedagoģe

Dzimusi 1864. gada 14. decembrī Lietuvā, Šauļu apriņķī, zemkopju ģimenē. Mācījusies Mežotnes un Bauskas pamatskolās. Beigusi Lomonosova ģimnāziju Rīgā ar mājskolotājas tiesībām. 1887. gadā Jelgavā atvērusi meiteņu proģimnāzijas skolu. Pārceļoties uz Rīgu, nodibinājusi 2. pakāpes meiteņu skolu (1885). Par skolotājiem tajā strādāja J. Rozentāls, V. Plūdonis u.c. personības. 1910. gadā skolu pārcēla uz Ģertrūdes ielu 32, ko par N. Draudziņas līdzekļiem uzcēla arhitekts E. Laube. Skolu nosauca par Natālijas Draudziņas ģimnāziju. No 1895. gada līdz 1940. gadam viņa bija tās īpašniece un direktore. Vadījusi arī bērnudārznieču kursus. Draudziņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira, 1926). Izglītības darbiniece mirusi Rīgā 1949. g. 22. janvārī, atdusas Torņkalna kapos.

Grosvalds, I. Latvijas sievietes izglītībā un zinātnē (1880-1944). LZA Vēstis Nr. 2, sēj. 71 (2017); Latvijas Ekciklopēdija II (CĒ-H), 2003; Es viņu pazīstu, 1939;

Jānis Drunka (1890-1950)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1890. gada 7. augustā Īslīces pagastā. Zemnieka dēls. Krievu armijā iesaukts Pirmā pasaules kara laikā, dienējis 241. Sedļecas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās, apbalvots ar diviem Jura krustiem. Latvijas armijā iestājies 1919. gada augustā, cīnījies pret bermontiešiem pie Jaunjelgavas, pēc tam piedalījies Latgales atbrīvošanā. Seržants 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1920. gada naktī uz 19. martu Latgalē, Maļevščinas sādžā kopā ar savu vadu iekļuvis ielenkumā, bet pretuzbrukumā pārrāvis pretinieka ķēdi, izklīdinājis un saņēmis 23 gūstekņus. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 22 par cīņu pie Maļevščinas ciema. Atvaļināts (1920). Piešķirta jaunsaimniecība Īslīces pagasta Strupu muižas "Mazstrupos". Miris 1950. gadā. Apbedīts Īslīces pagasta Strupu kapos.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.