Dace Akmentiņa (1858-1936)

Aktrise

Īstajā vārdā Doroteja Šteinberga. Dzimusi 1858. gada 3. augustā Bauskas apriņķa Grienvaldes pagastā lauku mūrnieka ģimenē. Izmācījusies par šuvēju. 17 gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, dziedāja dažādos koros. Vien 28 gadu vecumā, citu pierunāta, uz skatuves nodzied zēna Vaņas lomu ar sevis latviskotu pseidonīmu un kopš tā brīža aktrise bez nevienas aktiermeistarības stundas uzsāka ceļu teātrī. Strādāja Rīgas Latviešu teātrī. Laikposmā no 1886. līdz 1920. gadam nospēlēja 238 lomas. Ievērojamākās – Ofēlija (Hamlets, 1894), Mirdza (Vaidelote, 1894), Grietiņa (Fausts, 1898), Kārlēns (Skroderdienas Slimačos, 1902), Kristīne (Ugunī, 1905), Sniedze (Princese Gundega un karalis Brusubārda, 1912) u.c. Teātra kritiķi viņu nosaukuši par sava laika labāko latviešu aktrisi. Viņu raksturoja emocionalitāte, jūtu īstums un pārveidošanās spējas. Daces Akmentiņas daiļrades galvenā tēma ir neatkarīgas sievietes personības tapšana. 1914. gadā aktrise aizgāja no teātra, bet viņas pēdējā uzstāšanās notika 1922. gadā, 64 gadu vecumā. Mirusi 1936. gada 16. martā.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990. 236 lpp.; 100 izcili Latvijas aktieri, 1. daļa. [Rīga]: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 2018 lpp.

Astrīda Aļķe (1937-2020)

Literatūrkritiķe

Dzimusi 1937. gada 11. jūnijā zemnieku ģimenē (dzim. Astere Kalniņa). Beigusi Iecavas vidusskolu (1950), Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti (1961). Strādājusi Mākslas darbinieku nama bibliotēkā, Grāmatu palātā un Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Pirmā publikācija "Starp vilkiem" žurnāla "Karogs" (1962). Raksti nereti ar socioloģisku un publicistisku ievirzi. Rakstnieku Savienības biedre no 1985. gada. Kritiski publicistiski raksti izd. grāmatā "...saprast sevi un pasauli" (1984). Pēcvārdu autore vairākām grāmatām. Grāmatas "Rīgas bruņinieks Mariss Vētra" autore (2001). Mirusi 2020. gada 8. decembrī.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp; Astrīda Aļķe, pieejams literatura.lv [16.08.2021.]

Dzintris Alks (1931-1998)

Traumatologs, ortopēds

Dzimis 1931. gada 28. jūlijā Skaistkalnē, arīdzan ārsta dēls. Beidzis Krasnojarskas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti (1960). Strādājis par ārstu Krasnojarskas apriņķī un Novosibirskā (1960-1977). No 1977. līdz 1992. gadam strādājis Latvijas traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā kā līdzstrādnieks un nodaļas vadītājs. Veicis pētījumus traumatisma profilaksē. Apkopojis datus par padomju laikā represētajiem mediķiem. Paula Stradiņa balvas ieguvējs (1993). Miris 1998. gada 3. septembrī Rīgā, atdusas Baltezera kapos.

Latvijas Enciklopēdija 1. sēj. (A-Cē). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2002. 926 lpp.

Teodors Amtmanis (1883-1938)

Režisors

Dzimis 1883. gada 11. decembrī zemnieku ģimenē. Uzaudzis Bauskas apriņķa Vallē, mājās "Zvanītāju Bukas" (tēvs bijis baznīcas zvaniķis). Piemērs un iedvesmotājs brālim Alfrēdam Amtmanim–Briedītim. Beidzis Katrīnas pilsētas skolu Rīgā, strādājis par tirgotāja mācekli. No 1902. gada brīvprātīgais Jaunajā latviešu teātrī. Pirmās lomas spēlējis Apollo teātrī (1905-1908). Jaunā Rīgas teātra aktieris (1909-1913) un direktors (1911-1913). Iestudējis izrādes un tēlojis lomas: Krustiņš (R. Blaumaņa "Pazudušais dēls"), Hļestakovs (N. Gogoļa "Revidents") un daudzas citas. Teodora sniegums kļuvis par etalonu reālpsiholoģiskā spēlējumā un pārdzīvojuma mākslas attīstībā. Otru aktiermākslas virzienu iezīmējuši ētiski cildeni varoņi: Sprīdītis, ko spēlējis pēc A. Brigaderes lūguma, Antiņš (J. Raiņa "Zelta zirgs") u.c. Nepakļāvīgā rakstura un teātra intrigu dēļ aizgājis no Jaunā Rīgas teātra. Īslaicīgi režisors teātros Rēvelē, Maskavā. Vadījis amatieru teātra trupas Samarā un Harkovā. Maskavā nodibinājis un vadījis "Aģitteātri" (1921-1922). Darbojies teātrī "Skatuve". 1938. gadā represēts. Nošauts 1938. gada 3. februārī Maskavā, Butovas poligonā. Mākslinieka dzimtajās mājās Vallē 1985. gadā atvērts muzejs.

Teātris un kino biogrāfijās, A-J (sast. un red. M. Niedra). Rīga: Preses Nams, 1999. 462 lpp.

Alfreds Amtmanis-Briedītis (1885-1966)

Režisors

Dzimis 1885. gada 5. augustā, zemnieku ģimenē. Uzaudzis Bauskas apriņķa Vallē, mājās "Zvanītāju Bukas". Mācījies Jaunjelgavas pilsētas skolā (1898-1901). Tāpat kā brālis Teodors, darbu teātrī sācis kā brīvprātīgais un 1905. gadā nonācis Apollo teātrī, kur arī pirmās lomas. Uzvārdu Briedītis pieņēmis 1902. gadā. Darbojies Liepājas teātrī (1907-1908), kur vadījis savu pirmo režiju. Jaunajā Rīgas teātrī no tā dibināšanas dienas 1908. gada rudenī. Atbildīgas lomas: Alders, Brencis (R. Blaumaņa "Ugunī" un "Trīnes grēki"); Fausts (J. Gētes "Fausts"); Indulis (Raiņa "Indulis un Ārija" pirmiestudējumā), Uldis (Raiņa "Pūt, vējiņi!") un daudzas citas lomas. Mācījies Latvju dramatiskajos kursos (1909-1912). Pirmā Pasaules kara laikā darbojies Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, iestudējis galvenokārt latviešu autoru lugas un pats arī tajās spēlējis. Organizatora autoritāti apliecinājis būdams viens no Padomju Latvijas Strādnieku teātra darbības aizsācējiem. Piedalījies Nacionālā teātra dibināšanā (1919). Pievilcīgā āriene, temperaments izvirzījis varoņlomu spēlei (Jāzeps - J. Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi), savukārt novērotāja spējas un humora izjūta vedināja raksturkomikas lomās. Nesaskaņu dēļ J. Raiņa direkcijas laikā 1921. gadā pārgājis uz Dailes teātri, pēc tam uz Liepājas teātri. 1924. gadā atgriezies Nacionālajā, vēlākajā Drāmas teātrī. Amtmaņa-Briedīša režijas rokraksts kļuva par noteicošo iestudējumos un aktieru ansambļa attīstībā. Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras saņēmējs (1928). Amtmaņa–Briedīša vadībā (1944-1966) Drāmas teātris izveidojies par augstas aktieru kultūras un spilgtu tēlotāja ansambļa teātri. Uzmanība pievērsta vērienīgiem, galvenokāŗt latviešu, iestudējumiem. Bijis LVK Teātra fakultātes profesors. Sarakstījis atmiņu grāmata "Pretim saulei" (1963). Nodibināta A. Amtmaņa-Briedīša prēmija, ko piešķir Nacionālā teātra aktierim vai režisoram par sasniegumiem latviešu oriģināldramatiskos iestudējumos. Miris 1966. gada 15. maijā Rīgā. Apglabāts Meža kapos. Aktieru Amtmaņu muzejā "Zvanītāju bukas" iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar dzimtas devumu latviešu teātra vēsturē, kā arī 5. augustā tradicionāli norisinās Latvijas Nacionālā teātra aktieru koncerts.

Teātris un kino biogrāfijās, A-J (sast. un red. M. Niedra). Rīga: Preses Nams, 1999. 462 lpp.

Valdis Annuss (1906-?)

Bauskas apriņķa lauku pašvaldību vecākais

Dzimis 1906. gada 21. aprīlī Vircavas pagasta "Mazlaukos". Beidzis Jelgavas 2. vidusskolu, studējis tautsaimniecību. Iecelts par Vircavas pagasta vecāko (1934). Stājies Bauskas apriņķa lauku pašvaldību vecākā amatā 1938. gadā. Iesaistījies daudzos sabiedriskos amatos, kā arī bijis a/s "Maiznieks" padomes priekšēdētājs, Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības valdes sekretārs, Bauskas patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs u.c. AMiršanas gads nav zināms.

Jauns apriņķa lauku pašvaldību vecākais. "Pagasta Dzīve" Nr. 2 (1938), pieejams LN Digitālā bibliotēka www.periodika.lv [21.06.2024.]

Arnolds Apse (1914-1983)

Rakstnieks

Rakstnieks, dzejnieks. Dzimis 1914. gada 28. maijā saimnieka ģimenē Iecavā. Mācījies Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā, strādājis laikrakstā "Brīvā Zeme". Vēlāk uzsācis studijas LU Juridiskajā fakultātē. Pirmais dzejolis – "Mātei" publicēts laikrakstā "Bauskas Vēstnesis" (1931). 1943. gadā iesaukts latviešu leģionā. Kara beigās nonācis gūstekņu nometnē Vācijā, vēlāk Beļģijā. Rediģējis nometnes laikrakstus. Izceļojis uz Franciju (1948), kur strādājis par ogļraci un ar laiku ieguvis nelielu īpašumu Valšēdas ciemā. Ievērojamākais darbs - "Klosterkalns" ar autobiogrāfisku ievirzi tapis 1964. gadā. Dzejoļi apkopoti krājumā "Saulespuķes" (1966). No 1978. gada dzīvojis Sārbūrā. Romānā "Gandrīz ģenerālis" (1982) atspoguļota bērnības garīgā biogrāfija, "Lepnā Zemgales bajāru cilts" (sāk. "Kugrēni", 1983) – kādas Zemgales saimnieku dzimtas likteņi vairākās paaudzēs. Dzejoļu izlase "Manas saknes ir Latvija" (1990). Miris 1983. gada 19. janvārī Francijā. Atdusas Sārbūrā, Valšēdas kapos.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.

Leonīds Arbuzovs (1882-1951)

Vēsturnieks

Dzimis 1882. gada 31. oktobrī Bauskā, vācbaltiešu vēsturnieka Leonīda Arbuzova (1848-1912) un Olgas (dzim. Anšicas) ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā, beidzis studijas Tērbatas Universitātē (1906) un Getingenas Universitātē (1909). Neilgi studējis Berlīnes Etnogrāfiskā muzeja senvēstures nodaļā un bijis mājskolotājs. No 1919. līdz 1935. gadam Latvijas Universitātes mācībspēks - sākumā docents, vēlāk profesors Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Strādājis arī Herdera institūtā Rīgā. Ievērojams ir L. Arbuzova ieguldījums Baltijas vēstures izpētē. Repatriējies uz Vāciju (1939). Pozenes Universitātes un Gentingenas Universitātes profesors (1941-1945). Miris 1951. gada 16. februārī Getingenā, Vācijā.

Baukas CB novadpētniecības mape "Personālijas A-M"

Jēkabs Ārents (1896-1977)

Skolas pārzinis

Dzimis 1896. gada 26. aprīlī Mežotnes Mazzeltiņos, Krišjāņa Ārenta un Trīnes Zeltiņas dēls. Beidzs 4. Maskavas praporščiku skolu (1917). LSRP 2. rotas jaunākais virsnieks. Demobilizēts (1918). Piedalījies Brīvības cīņās. Kā pulkveža Kalpaka bataljona brīvprātīgais 1. neatkarības rotas virsleitnants iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri (n.p.k. 921; 1928. gads). Agrārās reformas laikā piešķirta jaunsaimniecība "Dobuļi" Mazmežotnes muižā. Studējis agronomiju. Laulībā ar Irēni Šarloti Beinerts. Apbalvots ar Viestura ordeni (1930). Strādājis Valsts Leču lauksaimniecības skolā un Zūru lauksaimniecības skolas par pārzini. Iesaistījies aizsargu kustībā (1931) un bijis Venstpils aizsargu pulka rotas komandieris no 1935. gada. Piltenes rajona mazpulku vadītājs. Miris 1977. gadā.

Strazdiņš, Edgars. Grāvendāle starp divām Mežotnes zemēm. Rīga: Madris, 2020. 254 lpp. (200. lpp.); Triju Zvaigžņu gaismā: pirmā grāmata (1924-1940). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 1997. 679 lpp.

Kārlis Ātrens (1870-?)

Veterinārārsts

Dzimis 1870. gada 15. maijā. Dzīvojis Bauskas apriņķa Rundāles pagasta "Ķeķilās". Beidzis Bauskas apriņķa skolu, Jelgavas reālskolu (1982). Tērbatas Veterinārinstitūtā ieguvis veterinārārsta grādu. Aizkaukāzā nodzīvojis 23 gadus, kur tika nosūtīts liellopu mēra un citu slimību apkarošanai. Piedalījās Tiflisas latviešu pulcināšanā un bēgļu biedrības dibināšanā. Atgriezies Latvijā uzreiz pēc valsts dibināšanas un turpina darbu ar lopu lipīgo slimību apkarošanu Latgalē. No 1921. gada strādājis Zemkopības ministrijas veterinārās pārvaldes dienestā. Lopkopības un lauksaimniecības jautājumos publicējies "Zemkopī", "Piensaimniecības un Zemkopības Žurnālā", "Jaunākajās Ziņās" un citviet. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miršanas datums nav zināms.

Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939. 562 lpp.; Latvijas darbinieku galerija (1918-1928). red. P. Kroders. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929