Kārlis Bīlavs (1896-1935)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1896. gada 18. septembrī Misas pagasta "Bīlavās". Zemkopis. Mācījies ģimnāzijā Bauskā. Brīvprātīgi iestājies krievu armijā (1915). Beidzis mācības un iedalīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi, bijis vada komandieris. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada jūnijā, iedalīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies Latgales atbrīvošanas kaujās. 1920. gada 3. janvārī pie Līksnas stacijas Kārlis Bīlavs ar savu vadu zem spēcīgas pretinieka bruņuvilciena apšaudes apgāja Oglenieku sādžu un straujā triecienā to ieņēma, saņemot gūstekņus un kara trofejas. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 463 un atvaļināts (1920). Strādājis dzimtajās mājās, vēlāk sievastēva saimniecībā - Misas pagasta "Kliekās". Miris 1935. gada 4. aprīlī, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.

Vilis Biļķins (1887-1974)

Vēsturnieks

Dzimis 1887. gada 6. jūlijā Zālītes pagasta "Kēniņos". Skolojies Dzimtmisā. Pēterpilī ieguvis mājskolotāja tiesības (1908). Noslēdzis studijas Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, mag. hist. (1927). Publicējies fakultātes žurnālā. Vēsturnieka L. Arbūzovs pamanīts un novērtēts. Bijis vēstures skolotājs Liepājā, Rīgā un Jelgavā. Pētījis 13. gadsimta Latvijas vēsturi: "Indriķa Livonijas chronika viduslaiku gaismā" (1931), "Nameiķis un viņa laikmets" (1935). Publicējis dokumentus, kas attēlo seno cilšu saplūšanu, veidojot latviešu tautu. Rīgas pilsētas vēstures arhīva direktors (1935-). Grāmatas: "Kuršu brīvības cīņas" un "Zemgaliešu cīņas ar bīskapiem un ordeni" (1936). Pēc rīkojuma 1944. gadā kopā ar arhīva darbiniekiem un krājuma vērtīgāko daļu devies uz Vāciju. Uzsācis skolotāja darbu trimdinieku ģimnāzijā, vēlāk Baltijas Universitātē Pinebergā. Vācijā tapuši darbi "Par baltu tautu dziedāšanu un dziesmām no 9.-13. gadu simtenim" un "Senlatvju divas orientācijas". Miris 1974. gada 14. jūlijā Bilefeldā, Vācijā.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Personālijas A-M"

Jēkabs Birgers (1877-1966)

Rakstnieks

Dzimis 1877. gada 2. janvārī Bauskā. Mācījies Mežotnes pagastskolā, Bauskas draudzes skolā un Suvorova kadetu korpusā Varšavā. Dienējis Krievijas kara flotē (bijis rakstvedis), piedalījies Krievijas–Japānas karā, pēc tam ierēdnis Varšavas ģenerālgubernatora kancelejā. Atgriezies Latvijā 1920. gadā. No 1911. gada sācis publicēties Latvijas presē. Pirmais stāsts "Trīs reizes briesmās" laikrakstā "Jaunās Latviešu Avīzes" lit. piel. 26.11.1913. Oriģinālproza publicēta galvenokārt periodikā. Grāmatās izdoti tematiski Bībeles stāstiņi, piem., "No gana spieķa līdz valdnieka scepteram" (1929) u.c. Nozīmīgākais darbs - romāns "Prāvesta Glika audžumeita" (1939) par Krievijas ķeizarieni Katrīnu. Tulkojis prozu no krievu, vācu un poļu valodas. Pseidonīmi – Pilsoņu Jēkabs, Akmeņgrauzis, Pilsonis. Miris 1966. gada 21. novembrī Rīgā.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.

Ernsts Johans Bīrons (1690-1772)

Kurzemes hercogs (1737-1769)

Dzimis 1690. gadā 23. novembrī. Nabadzīgas Kalnciema muižas īpašnieka Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas ģimenes atvase. Ernsta Johana Bīrona vectēvs esot bijis hercoga Jēkaba staļla puisis. Domājams, ap 1707. gadu studēja Kēnigsbergas universitātē kā brīvklausītājs. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Laulībā (1723) ar hercogienes galma dāmu Benignu Gotlību, dzimuši bērni Pēteris, Hedviga Elizabete un Karls Ernsts. Pēc ķeizarienes Katrīnas I pavēles 1725. gadā iecelts par Annas Joanovnas kambarkungu. Annai kāpjot Krievijas tronī, cēlās arī Ernsts Johans - Krievijas impērijas grāfs (1730). Ernsts Johans 1735. gadā nopircis Rundāles muižu no fon Grothusu dzimta. Gadu vēlāk liks Rundāles pils pamatakmens. 1737. gada maijā Dancigā nomira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands un jūnijā Kurzemes muižnieku konferencē par Kurzemes hercogu ievēlēts Ernsts Johans. Kurzemes hercogs (1737–1740; 1763-1769). Pēc ķeizarienes Annas nāves 1740. gadā tiek arestēts un ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī, apvainojot pretmuižnieciskos, politiskos nodarījumos un valsts kases izsaimniekošanā. 1741. gadā Bīronu izsūta uz Sibīriju, no kurienes pēc gada ļauts atgriezties. No 1742. līdz 1762. gadam dzīvojis Jaroslavļā. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atjaunoja Ernsta Johana tiesības uz Kurzemes hercogisti. Neguvis muižnieku atzinību un pārcietis infarktu, viņš 1769. gadā atteicies no varas par labu dēlam Pēterim. Mirst 1772. gada 28. decembrī Jelgavas pilī no infarkta, apglabāts hercogu kapenēs Jelgavā.

Lancmanis, Imants. Rundāles pils. Rīga: Jumava, 2009. 263 lpp.; Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jelgava, 2023. 87 lpp.; Ernsts Johans Bīrons, pieejams: https://rundale.net/pils/vesture/ernsts-johans-birons/ [10.06.2024.]

Pēteris Bīrons (1724-1800)

Pēdējais Kurzemes hercogistes hercogs (1769-1795)

Dzimis 1724. gada 15. februārī Jelgavā. Ernsta Johana Bīrona un Benignas Gotlības fon Trota-Treidenas vecākais dēls. Pēc gariem trimdas gadiem kopā ar ģimeni Pelimā un Jarosļavļā, atgriezies 1762. gadā. Laulības ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu (1765). 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai, un sākās hercoga Pētera valdīšanas laiks. Pārņemis no tēva Ernsta Johana Bīrona Rundāles un Jelgavas pilis, daudzās muižas. 1775. gadā parakstījis Pētera akadēmijas dibināšanas aktu - Academia Petrina. No divām sievām izšķīries, Pēteris Bīrons apprec par sevi 37 gadus jaunāko Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu. Pēteris Bīrons cienījis mākslas un zinātni. 1784. gadā devies ilgstošos ceļojumos. Pircis īpašumus Silēzijā, Nāhodā, Berlīnē, Prāgā. 1795. gadā juridiski nodevis Kurzemi Krievijai, no Katrīnas II saņemot mūža pensiju. Tālu no dzimtenes, labprātīgā trimdā, Pēteris Bīrons mirst 1800. gada 13. janvārī Gellenavā (Polija); 25. janvārī apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1804. gadā viņa piemiņai uzcelts mauzolejs (arhitekts K. Šulce), kas plūdos izpostīts, bet 1845. gadā nojaukts. 1847. gadā hercogs Pēteris Bīrons pārapbedīts Saganas luterāņu baznīcā.

Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jelgava, 2023. 87 lpp.; Pēteris Bīrons, pieejams: https://rundale.net/pils/vesture/hercogs-peteris/ [10.06.2024.]

Ernsts Johans Bīrons (1940)

Fiziķis, Bīronu dzimtas pēctecis

Dzimis 1940. gada 6. augustā. Bīronu dzimtas pēctecis, princis. Kurzemes hercoga Pētera brāļa Karla tiešs pēcnācējs. Dzīvo netālu no Minhenes. Darba gadi aizritējuši fizikā, zinātniskā organizācijā. Sieva Elizabete - gleznotāja. Vairākkārt viesojies Rundāles pilī, atbalsta to finansiāli, piedāvājis izstādēm vairākus nenovērtējamus eksponātus no ģimenes arhīva. Bīronu dzimtai mūsdienās ir daudz radinieku no karaliskajiem namiem, viņu vidū princese Taleirāna, grāfi Plāteri–Zībergi, grāfiene Vava Anfelta u.c. Bīronu ciltskoks ir milzīgs, visos sīkumos izpētīts ģenealoģiskais koks.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Arhitektūra. Rundāles pils"

Jānis Birznieks (1897-1942)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1897. gada 25. janvārī Ceraukstes pagastā "Rūgumos". Iesaukts krievu armijā (1916). Dienējis 7. Bauskas latv. strēln. bataljonā (vēlākajā pulkā). Piedalījies kaujās pie Ķekavas, Tīreļpurva, Ložmetējkalna. Atstājis armiju 1917. gadā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi (1919). Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. gada cīņām Krievgaļos pie Bauskas, kad sagūstīts 41 sarkanarmietis, atbruņots pretinieks. Dienestu turpinājis arī pēc Brīvības cīņām. Sasniedzis pulkvežleitnanta pakāpi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni. Apcietināts Litenē, deportēts 1941. gada 14. jūnijā. Nošauts Noriļskā 1942. gada 29. jūnijā.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.; Priedītis, Ē. Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši. Rīga: Junda, 1996. 368 lpp.

Dina Kristīne Bitēna-Sirmā (1952)

Dzejniece

Dzimusi 1952. gada 21. maijā Bauskā. Mācības uzsāktas Jaunsvirlaukā, turpinātas Bauskā. Absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Izturējusi konkursu Bauskas Tautas teātrī pie režisora G. Kugrēna. Beigusi Jaunatnes teātra kursu. Operetes teātra aktrise. Neilgi skolotāja Vecsaulē, kur mācījusi sākumskolas klases un izveidojusi dramatisko pulciņu. Laulībā ar komponistu Atvaru Sirmo dzimis dēls Anrijs. Populārā bērnu raidījuma "Čučumuiža" autore. Ar vīru radījuši leģendārus tēlus, ko paši izspēlējuši koncertuzvedumos klātienē un TV ekrānos - Rūķīšu krustmāmiņa un Dziesmu rūķis Taustiņš. Autore dzejoļu krājumam "Ticot, cerot, un mīlot" (2008). Ieguvusi Autortiesību bezgalības balvu par dziesmu "Iemāci dziesmiņu" kā visvairāk skanējušo bērnu dziesmu teksta autore.

Liepiņa, Aina. Mīlestība. [Rīga]: Līdzcietības kods, 2017. 253 lpp.; Bauskas CB novadpētniecības mape "Literatūra. Personālijas"

Arturs Brāmanis (1888-1978)

Inženieris

Dzimis 1988. gada 15. maijā Valmieras Burtnieku apkaimē. Beidzis satiksmes ceļu institūtu Pēterburgā (1914). Profesijā strādājis dažādos Krievijas reģionos. Šoseju un zemesceļu departamenta inženieris Bauskā no 1925. līdz 1944. gadam. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķ., 1929. g.). Bauskā darbojies aizsargu pulkā un sekmīgi vadījis Latvijas Aero kluba Bauskas nodaļu. Devies trimdā uz Vāciju 1944. gadā, vēlāk izceļojis uz ASV (1950). Turpinājis darbu inženierijā. Miris 1978. g. 28. oktobrī Mančesterā, ASV.

Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939. 562 lpp.; Triju Zvaigžņu gaismā: pirmā grāmata (1924-1940). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 1997. 679 lpp.; Pa mūža gadu kāpnēm. "Laiks" Nr.51 (1963); In Memoriam "Universitas" Nr.42 (1978) pieejami LN Digitālā bibliotēka www.periodika.lv [11.06.2024.]

Lija Brīdaka (1932-1922)

Dzejniece

Dzimusi 1932. gada 3. septembrī Alūksnē. Izglītojusies dzimtajā pilsētā. Pirmās publikācijas dzejā un prozā jau 1953. gadā. Pēc studijām Latvijas Valsts universitātē (tag. LU), uzsākusi skolotājas darbu Bauskas 1. vidusskolā, kur nostrādājusi divus gadus (1956-1958). Lai arī Bauska un skolotājas darbs iemīļots, vēlme publicēties un rakstīt bijusi pārāka. Lijas kā skolotājas dzīves posma iespaidi atspoguļoti romānā "Dienas prasa atbildi" (1964). Pirmajā dzejoļu krājumā "Man dzīve dāvina smaidu" (1962) lasāms dzejolis "Burtnīcas labojot". Lijas dzejas krājumi ik pāris gadus iznākuši līdz 1999. gadam (krājums "Magoņu mākoņi"). Lijas Brīdakas daiļrades būtība ir racionālas, sabiedriski aktīvas sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Meditācija par sievietes vietu sabiedrībā ir arī Lijas prozas galvenais motīvs. Autore prozas darbiem: "Pilsētas atslēgas" (1975, ekranizēts 1973); "Aizvējš pie jūras" (2000), "Liktenīgie krustojumi" (2022) un ne tikai. Svinot dzejnieces 90 gadu jubileju Rīgas Latviešu biedrības namā, atklāta Lijas dzejoļu izlase "Varavīksnes loks". Mirusi 2022. gada 19. septembrī Rīgā.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2. pārstr. un pap. izdevums. Rīga: Zinātne, 1992; Bauskas CB novadpētniecības mape "Literatūra. Personālijas"