Alfrēds Bertušs (1849-1890)

Veterinārārsts, mikrobiologs

Dzimis 1849. gada 23. novembrī. Mācījies Bauskas pilsētas skolā, vēlāk Jelgavas reālskolā. Jau jaunībā nolēmis mūžu veltīt dzīvnieku ārstēšanai. Absolvējis Veterinārijas institūtu Tērbatā (1877). Vetārsts Krievijas armijas kavalērijas pulkos, aprūpējis zirgus. 1884. gadā pārcēlies uz Pēterburgu, kur veicis zinātnisko darbu. Sarakstījis grāmatas par dzīvnieku lipīgajām slimībām. Savu bojāeju izraisījis pats, zinātniskā pētījuma laikā inficēdamies. Miris 1890. gada 12. aprīlī. Apglabāts Jaunsvirlaukas kapos.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990. 236 lpp.

Kārlis Berķis (1883-1946?)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1883. gada 4. janvārī Ceraukstes pagastā. Ģenerāļa Krišjāņa Berķa vecākais brālis. Beidzis Bauskas pilsētas skolu. Mācījies Kazaņas junkuru skolā (1902-1905), ko beidzis kā apakšpraporščiks un iedalīts 153. Baku kājnieku pulkā. Līdz Pirmajam pasaules karam sasniedzis štabskapitāna pakāpi. Pārcelts uz 239.Konstantinopoles kājnieku pulku (1914). 1916. gada janvārī kā rotas komandieris pārgājis uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku. Vadījis 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku. 1916. gadā 21. un 22. jūnijā pie Katrīnmuižas spēcīgā ienaidnieka ugunī Berķis ieņēmis vāciešu pozīcijas, tā sekmēdams uzvaru visā kaujā. 1917. gada 31. jūlijā iecelts par 440. Buguruslanas kājnieku pulka komandieri, vēlāk Ohtas kājnieku pulka komandieris. 1917. gada decembrī no armijas aizgājis, dzīvojis Smoļenskas un Kalugas guberņu latviešu kolonijās, zemkopis. Mobilizēts Sarkanajā armijā (1919). Satiksmes priekšnieks Ukrainā. Ieskaitīts Kijevas virsnieku bataljonā. 1920. gada februārī veselības stāvokļa dēļ atvaļināts, oktobrī iestājies ģenerāla Vrangela armijā. 1921. gada janvārī atgriezies Latvijā. Iestājies Latvijas armijā, bataljona komandieris 8.Daugavpils kājnieku pulkā. 1923. gadā pārcelts par Bauskas apriņķa priekšnieku. Bijis 13. Bauskas aizsargu pulka komandieris. 1929. gadā devies uz Franciju, strādājis, studējis. Pēc atgriešanās Latvijā neatkarības pēdējos gados Rīgas pilsētas Diskonta bankas direktors un valdes loceklis. Apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, Jura krusta IV šķ., Jura Zelta ieroci. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta Kārļa Berķa ģimene, pats izvairījies no represijām. 1944. gadā aizbraucis uz Vāciju, kur pēc kara miris (precīzs datums nav zināms).

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.; Berķis, Kārlis. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru datubāze, pieejams: www.lkok.com [01.11.2023.]

Krišjānis Berķis (1884-1942)

Ģenerālis

Dzimis 1884. gada 26. aprīlī Bauskas apriņķa Bērzukrogā (Īslīces pag.), kalpa ģimenē. Mācījies Kaucmindes pagastskolā, beidzis Bauskas pilsētas skolu (1903). Mācījies Viļņas junkuru skolā (1903-1906), Kara akadēmiskajos kursos (1929-1930). Kā podporučiks (1906) sācis dienestu 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. Pirmā pasaules kara laikā kā rotas, vēlāk bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā, Karpatos, Galīcijā. 1909. gadā Kr. Berķis saņēmis poručika dienesta pakāpi, 1913. gadā – štābkapteiņa un 1917. gada janvārī – kapteiņa dienesta pakāpi. Pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Tukuma latviešu strēlnieku pulku par bataljona komandieri (1917), nedaudz vēlāk iecelts par pulka komandiera vietas izpildītāju. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, arī ar Jura krusta IV šķ. Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918. gada vasarā atgriezies Somijā, dzīvojis Hemēnlinnā. 1919. gada februārī atstājis Somiju, ieradies Tallinā, uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. Bataljons pārdēvēts par 2.Cēsu kājnieku pulku. Cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā - pret Landesvēru un Dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Pēc vāciešu sakaušanas 6. jūlijā savu karaspēku ievedis Rīgā, kur abas mūsu armijas - Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāde - savienojās. Par šo kauju nopelniem Kr. Berķis paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada 6. augustā Kr. Berķis iecelts par 3. Latgales divīzijas komandieri. Apbalvots Ar Lāčplēša Kara ordeni III šķ. par savas divīzijas vadīšanu kaujā pret bermontiešiem, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēmot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. novembrim komandējis kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnot kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu aizdzīšana pāri Lietuvas robežām. 1919. gada decembrī Kr. Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē. Vadīja mūsu karapulkus līdz Latvijas galīgai atbrīvošanai. Paaugstināts par ģenerāli 1925. gada 22. jūnijā. Par kauju nopelniem apbalvots ar LKO II šķ. un I šķiras ordeni (1927). Līdz 1934. gadam 3. Latgales divīzijas komandieris, no 1934. gada - 2.Vidzemes divīzijas komandieris, visu apgabalu garnizonu priekšnieks. 1934. gadā iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī - jūnijā kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni I, II šķ., Viestura ordeņa I šķ., Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2.pak., Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķ. 3.pak., Aizsargu Nopelnu krustu. Piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 1940. gada jūnijā devies trimdā uz Somiju, pēc tam atgriezies Latvijā. 1940. gada augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīts uz Krieviju, 1941. gada jūnijā arestēts. Miris Permā, cietuma slimnīcā 1942. gada 27. jūlijā.

J.Pihlaks. Lāčplēša kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. [Rīga]: Valters un Rapa, 2019. 324 lpp.; Ģenerālis Krišjānis Berķis, pieejams: https://www.karamuzejs.lv/index.php/lkm/generalis-krisjanis-berkis [01.11.2023.]

Milda Bērziņa (1901-1987)

Aktrise

Dzimusi 1901. gada 4. februārī Bauskā, mūziķu ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. 1917. gadā ģimene atgriežas Latvijā. Piedalījusies Aspazijas "Zaudēto tiesību" izrādē Jelgavas teātrī. Iesaistījusies Ventspils teātra darbā. Aktierprasme apgūta Latvijas dramaturģijas kursos, taču tos nav beigusi. Nacionālais teātris M. Bērziņu aicinājis Zentas lomai "Zvejnieka dēlā". Pakāpeniski izveidojusies par raksturlomu tēlotāju. Otrā pasaules kara laikā spiesta doties bēgļu gaitās uz Vāciju (1944), pēc pāris gadiem - uz Kanādu (1950). Viena no latviešu nacionālā teātra dibinātājām Toronto. Vadījusi Toronto latviešu sestdienas ģimnāziju, mācījusi jauniešus mīlēt latviešu literatūru. Mirusi 1987. gada 24. novembrī Kanādā.

Hausmanis, Viktors. Latviešu aktieri trimdā. Rīga: Preses nams, 1996. 542 lpp.

Andrejs Bezdelīga (1898-?)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1898. gada 6. jūnijā Vecsaulē. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada pavasarī. Dižkareivis. 4. Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada augustā izlūkgājienā uz Podubnas muižu sadursmē ar lieliniekiem A. Bezdelīga ar labi tēmētu uguni apklusināja pretinieka ložmetēju un pēc tam atņēma to. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1311 (1922). Atvaļināts tā paša gada maijā. Zemkopis Jaungulbenes pagasta "Vīksnēs". Par turpmāko likteni ziņu nav.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.

Kārlis Bīlavs (1896-1935)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1896. gada 18. septembrī Misas pagasta "Bīlavās". Zemkopis. Mācījies ģimnāzijā Bauskā. Brīvprātīgi iestājies krievu armijā (1915). Beidzis mācības un iedalīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi, bijis vada komandieris. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada jūnijā, iedalīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies Latgales atbrīvošanas kaujās. 1920. gada 3. janvārī pie Līksnas stacijas Kārlis Bīlavs ar savu vadu zem spēcīgas pretinieka bruņuvilciena apšaudes apgāja Oglenieku sādžu un straujā triecienā to ieņēma, saņemot gūstekņus un kara trofejas. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 463 un atvaļināts (1920). Strādājis dzimtajās mājās, vēlāk sievastēva saimniecībā - Misas pagasta "Kliekās". Miris 1935. gada 4. aprīlī, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.

Vilis Biļķins (1887-1974)

Vēsturnieks

Dzimis 1887. gada 6. jūlijā Zālītes pagasta "Kēniņos". Skolojies Dzimtmisā. Pēterpilī ieguvis mājskolotāja tiesības (1908). Noslēdzis studijas Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, mag. hist. (1927). Publicējies fakultātes žurnālā. Vēsturnieka L. Arbūzovs pamanīts un novērtēts. Bijis vēstures skolotājs Liepājā, Rīgā un Jelgavā. Pētījis 13. gadsimta Latvijas vēsturi: "Indriķa Livonijas chronika viduslaiku gaismā" (1931), "Nameiķis un viņa laikmets" (1935). Publicējis dokumentus, kas attēlo seno cilšu saplūšanu, veidojot latviešu tautu. Rīgas pilsētas vēstures arhīva direktors (1935-). Grāmatas: "Kuršu brīvības cīņas" un "Zemgaliešu cīņas ar bīskapiem un ordeni" (1936). Pēc rīkojuma 1944. gadā kopā ar arhīva darbiniekiem un krājuma vērtīgāko daļu devies uz Vāciju. Uzsācis skolotāja darbu trimdinieku ģimnāzijā, vēlāk Baltijas Universitātē Pinebergā. Vācijā tapuši darbi "Par baltu tautu dziedāšanu un dziesmām no 9.-13. gadu simtenim" un "Senlatvju divas orientācijas". Miris 1974. gada 14. jūlijā Bilefeldā, Vācijā.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Personālijas A-M"

Ernsts Johans Bīrons (1940)

Fiziķis, Bīronu dzimtas pēctecis

Dzimis 1940. gada 6. augustā. Bīronu dzimtas pēctecis, princis. Kurzemes hercoga Pētera brāļa Karla tiešs pēcnācējs. Dzīvo netālu no Minhenes. Darba gadi aizritējuši fizikā, zinātniskā organizācijā. Sieva Elizabete - gleznotāja. Vairākkārt viesojies Rundāles pilī, atbalsta to finansiāli, piedāvājis izstādēm vairākus nenovērtējamus eksponātus no ģimenes arhīva. Bīronu dzimtai mūsdienās ir daudz radinieku no karaliskajiem namiem, viņu vidū princese Taleirāna, grāfi Plāteri–Zībergi, grāfiene Vava Anfelta u.c. Bīronu ciltskoks ir milzīgs, visos sīkumos izpētīts ģenealoģiskais koks.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Arhitektūra. Rundāles pils"

Ernsts Johans Bīrons (1690-1772)

Kurzemes hercogs (1737-1769)

Dzimis 1690. gadā 23. novembrī. Nabadzīgas Kalnciema muižas īpašnieka Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas ģimenes atvase. Ernsta Johana Bīrona vectēvs esot bijis hercoga Jēkaba staļla puisis. Domājams, ap 1707. gadu studēja Kēnigsbergas universitātē kā brīvklausītājs. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Laulībā (1723) ar hercogienes galma dāmu Benignu Gotlību, dzimuši bērni Pēteris, Hedviga Elizabete un Karls Ernsts. Pēc ķeizarienes Katrīnas I pavēles 1725. gadā iecelts par Annas Joanovnas kambarkungu. Annai kāpjot Krievijas tronī, cēlās arī Ernsts Johans - Krievijas impērijas grāfs (1730). Ernsts Johans 1735. gadā nopircis Rundāles muižu no fon Grothusu dzimta. Gadu vēlāk liks Rundāles pils pamatakmens. 1737. gada maijā Dancigā nomira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands un jūnijā Kurzemes muižnieku konferencē par Kurzemes hercogu ievēlēts Ernsts Johans. Kurzemes hercogs (1737–1740; 1763-1769). Pēc ķeizarienes Annas nāves 1740. gadā tiek arestēts un ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī, apvainojot pretmuižnieciskos, politiskos nodarījumos un valsts kases izsaimniekošanā. 1741. gadā Bīronu izsūta uz Sibīriju, no kurienes pēc gada ļauts atgriezties. No 1742. līdz 1762. gadam dzīvojis Jaroslavļā. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atjaunoja Ernsta Johana tiesības uz Kurzemes hercogisti. Neguvis muižnieku atzinību un pārcietis infarktu, viņš 1769. gadā atteicies no varas par labu dēlam Pēterim. Mirst 1772. gada 28. decembrī Jelgavas pilī no infarkta, apglabāts hercogu kapenēs Jelgavā.

Lancmanis, Imants. Rundāles pils. Rīga: Jumava, 2009. 263 lpp.; Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jelgava, 2023. 87 lpp.; Ernsts Johans Bīrons, pieejams: https://rundale.net/pils/vesture/ernsts-johans-birons/ [10.06.2024.]

Pēteris Bīrons (1724-1800)

Pēdējais Kurzemes hercogistes hercogs (1769-1795)

Dzimis 1724. gada 15. februārī Jelgavā. Ernsta Johana Bīrona un Benignas Gotlības fon Trota-Treidenas vecākais dēls. Pēc gariem trimdas gadiem kopā ar ģimeni Pelimā un Jarosļavļā, atgriezies 1762. gadā. Laulības ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu (1765). 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai, un sākās hercoga Pētera valdīšanas laiks. Pārņemis no tēva Ernsta Johana Bīrona Rundāles un Jelgavas pilis, daudzās muižas. 1775. gadā parakstījis Pētera akadēmijas dibināšanas aktu - Academia Petrina. No divām sievām izšķīries, Pēteris Bīrons apprec par sevi 37 gadus jaunāko Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu. Pēteris Bīrons cienījis mākslas un zinātni. 1784. gadā devies ilgstošos ceļojumos. Pircis īpašumus Silēzijā, Nāhodā, Berlīnē, Prāgā. 1795. gadā juridiski nodevis Kurzemi Krievijai, no Katrīnas II saņemot mūža pensiju. Tālu no dzimtenes, labprātīgā trimdā, Pēteris Bīrons mirst 1800. gada 13. janvārī Gellenavā (Polija); 25. janvārī apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1804. gadā viņa piemiņai uzcelts mauzolejs (arhitekts K. Šulce), kas plūdos izpostīts, bet 1845. gadā nojaukts. 1847. gadā hercogs Pēteris Bīrons pārapbedīts Saganas luterāņu baznīcā.

Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jelgava, 2023. 87 lpp.; Pēteris Bīrons, pieejams: https://rundale.net/pils/vesture/hercogs-peteris/ [10.06.2024.]